Pārpublicēts materiāls
Sergejs Kuzņecovs, Latgales Laiks
26. jūlijā Latvijas olimpiskā izlase devās uz Londonu, kur notiks XXX vasaras olimpiskās spēles. Daugavpils cīkstone Anastasija Grigorjeva – vairākkārtēja kadetu, junioru un pieaugušo Eiropas un pasaules čempionātu uzvarētāja un godalgotu vietu ieguvēja, šī gada pavasarī izcīnīja ceļazīmi uz Londonas olimpiādi.
Dažas dienas pirms izlidošanas Anastasiju Grigorjevu aicinājām uz sarunu. Viņa bija pacilātā noskaņojumā, olimpisko startu gaidot mierīgi. Tikko bija beigusies treniņnometne Pāvilostā: “Skrējām, uzlabojām fizisko formu, strādājām uz paklāja – viss darba režīmā. Tagad palicis pēdējais posms Londonā – divas nedēļas. Pirmā cīņa – 8. augustā pl. 13.00 pēc Londonas laika. Labi, ka man līdzi brauks sparinga partneris, tāpēc visa gatavošanās notiks pēc plāna.
Ir neliels nogurums, bet pašlaik, droši vien, daudziem sportistiem ir šāds stāvoklis, jo mums vēl nav jābūt vislabākajā fiziskajā formā. Papildus pārliecību man deva uzvara turnīrā Polijā.
Atbraucām, paskatījāmies, kas ir ar mani vienā grupā, skatos uz treneri, bet viņš sāk nervozēt un saka: “Galvenais ir piedalīties pēc iespējas vairāk cīņās. “Esmu cīnījusies ar pasaules vicečempionu no Ungārijas, pēc tam cīkstējos ar meiteni, kura bija otrā Eiropā, Krievijas sportiste, kura startēja ar pirmo numuru.
Pirmo uzvarēju divos periodos, otrā cīņa bija sarežģītāka. Izturēju, pateicoties raksturam, viss izšķīrās pēdējās sekundēs. Pirms cīņas par iekļūšanu finālā treneris teica: “Pacīnies, Nastja! Ja varēsi, labi, ja nevarēsi, es tevi nebāršu!” Ko tādu no viņa dzirdēju pirmo reizi. Uzvarēju gan pusfinālā, gan finālā, treneris uzslavēja, tas viss ir patīkami un palīdz emocionāli uzlādēties.”
Svara kategorijā līdz 63 kg, kurā sacentīsies Anastasija, ir pieteiktas 20 sportistes. Ar daudzām no viņām jau nācies cīnīties Eiropas un pasaules čempionātos. Daugavpilieti uzskata par vienu no favorītēm un pretendentēm uz medaļām.
Notikumus pirms olimpiādes Anastasija atceras ar smaidu. Pirms starta sportisti vērtē savus pretiniekus, min ērtos un neērtos. Jāatzīmē, ka Anastasiju dažas nākamās pretinieces uzskata par neērtu pretinieci. A. Grigorjeva sāncenses nešķiro “labajās un sliktajās”: “Man problēma ir visas 19 dalībnieces. Noskaņojums ir labs, nav nekādas panikas. Varbūt, kad aizbraukšu, sākšu uztraukties. Plāni joprojām tie paši – cīnīties par zeltu, uz turieni neviens nebrauc, lai zaudētu. Tāpēc jābrauc pēc zelta, tad jau redzēs, ko atvedīsim.
Ļoti labi saprotu, ka uz mani tiek liktas lielas cerības. Finansējumu piešķīra gan pašvaldība, gan valsts. Tika radīti visi nepieciešamie apstākļi, man tikai jācīnās. Protams, ka gribas medaļu.
Galvenais ir pastāvīgi nedomāt par to, ka vajadzīga medaļa. Uz pirmo Eiropas čempionātu braucu ar domu, ka man vajag zeltu, un ātri vien devos uz mājām. Beidzamajās sacensībās cīnos ar vēsu prātu, kā esmu sagatavojusies, tā arī cīnos.”
Fiziskā slodze sportisti nebiedē, jo stundām ilgi nogurdinoši treniņi ir ierasta lieta. Turklāt ik dienu zālē tiek pavadītas 7–8 stundas, paciest var visu. Dažkārt ir grūti morāli tikt galā ar situāciju: “Mājās emocionālā ziņā nekad nav sarežģīti, tāpēc vairāk baidos no tā, ka divās nedēļās Londonā noguršu morāli un, kad līdz startam būs atlikušas kādas piecas dienas, ļoti sagribēsies uz mājām. Agrāk tā nebija, tikai beidzamajā laikā. Ieskaitot treneri Sergeju Kursīti, kopā ar mani brauc arī sparinga partneris Aleksandrs Truškins (3. un 5. vieta Eiropas junioru čempionātā). Domāju, ka viss būs normāli. Aleskandrs vienmēr atbalsta, ja vajag, pajoko vai arī sakliedz. Viņš saprot, kad man ir pavisam smagi.”
Savu darbu prot arī treneris, bez viņa “zvērībām” diezin vai būtu izdevies sasniegt šādu rezultātu: “Ja treneris mani tā nedzenātu, rezultāta nebūtu. Es saprotu, ka arī viņam ir grūti uz mani kliegt, pastāvīgi dzīt uz priekšu. Viņš to dara nevis tāpēc, ka gribas uzbļaut, bet tāpēc, ka citādi neizdosies. Viņš visu dara pareizi. Mani uz priekšu jādzen galvenokārt ar “dunkām”. Bez šīs trenkāšanas vairs nevaru iztikt. Viņš skaidro mierīgi, jo tā labāk saprast, bet cīņas laikā šie kliedzieni vajadzīgi, uz paklāja dzirdu tikai viņu.”
Anastasija atzīstas, ka vēl pilnībā nav sapratusi, kas ir olimpiāde: “Visi saka – olimpiāde ir galvenais notikums, kuru gaida četrus gadus, bet es tur ne reizi neesmu bijusi, tāpēc noskaņojos kā parastam turnīram. Es nekad neesmu skatījusies olimpiskās spēles no sākuma līdz beigām, ja nu vienīgi atsevišķas cīņas. Es neizjūtu to ažiotāžu, kas valda ap olimpiskajām spēlēm, droši vien, kad aizbraukšu, paskatīšos, un staigāšu ar vaļēju muti. Dzirdēju, ka olimpiskajā ciematā ir labi apstākļi. Redzēju, ļoti skaista gultas veļa.”
Izņemto cīņu, Anastasija labprāt skatās futbolu un ir Laionela Messi fane: “Ja pēkšņi satikšu Messi, obligāti nofotografēšos, arī ar Useinu Boltu. Ļoti gribas paskatīties mūsu sportistu startus un atbalstīt viņus. Ja pārējie sacentīsies sestdien vai svētdien, varbūt tas izdosies.”
Pirms Anastasijas olimpiskajās spēlēs startējuši tikai divi Daugavpils cīkstoņi. Grieķu – romiešu stila cīkstonis Alberts Zvejnieks piedalījās divās olimpiādēs – Amsterdamā (1928) un Berlīnē (1936). Savukārt 1992. gadā Barselonā sacentās Eduards Žukovs.
Pēc divdesmit gadiem Daugavpils cīkstoņu skolu olimpiskajās spēlēs pārstāvēs simpātiska meitene, DU studente Anastasija Grigorjeva. Vēlēsim veiksmi un turēsim par viņu īkšķus!
