Nesavaldītā spītniece
SestDiena
teksts - Vija Vāvere
foto - Sergejs Kuzņecovs
(pārpublicēts raksts)
Daugavpilietei Anastasijai Grigorjevai (22) šīs būs pirmās Olimpiskās Spēles. Nākotnē Nastjai ir diži plāni, kā attīstīt sportu Daugavpilī un palīdzēt bērniem no maznodrošinātām ģimenēm - tādām, no kādas nāk viņa pati.
Anastasija nāk pretī smaidot - slaida, tieva meitenīte gariem matiem. Manikīrs, pedikīrs, kurpes ar augstiem papēžiem... Nekādi nepateiksi, ka viņa nodarbojas ar cīņas sportu, kur nu vēl olimpiskā līmenī. "Pieņemts domāt, ka cīkstoņi ir zemi un drukni. Nepavisam! Piemēram, trīskārtējais pasaules čempions Buvaisars Saitijevs no Krievijas ir garš, tievs, var pat teikt - izkāmējis, toties rokas viņam ir bezgala garas, līdz ceļiem. Arī es esmu garāka par citām mūsu meitenēm. Svarā līdz 55 kilogramiem viņas man bija tikai līdz pleciem. Tagad cīnīšos līdz 63 kg, nu vairs neizskatīšos tik liela uz citu meiteņu fona. Vai zināt, pēc kā var pazīt cīkstoni? Pēc ausīm! Tiem, kas nodarbojas ar brīvo cīņu, ausis bieži tiek salauztas, dakteri mūs salāpa, bet raksturīgās rētas tomēr paliek," viņa atklāj cīkstoņu noslēpumus. Un tūdaļ draiskulīgi ierosina: "Sauciet mani par Nastju vai Nastjuku, tā visi dara!"
Smagais kimono
Divpadsmit gadu vecumā jaunā olimpiete sākusi nodarboties ar džudo - trīs gadus vecākais brālis Dmitrijs aizvilcis sev līdzi uz sporta zāli. Brālim drīz apnicis, bet Nastja palikusi un turpinājusi. "Arī es kādas piecas reizes gribēju beigt. Ne jau tāpēc, ka man nepatiktu, bet aiz kauna: tiklīdz kaut kas nepadevās, ļoti kaunējos no treneres, taču viņa, par laimi, vilka mani atpakaļ. Zvanīja un prasīja: "Vai rīt nāksi?" — "Nē, nebūšu." — "Un parīt?" Nu cik reižu var atteikties, ja turklāt arī pašai gribas trenēties?!" viņa smejas.
Drīz pārgājusi uz brīvo cīņu. "Tas notika naudas dēļ. Piemēram, lai ar džudo cīkstoņiem piedalītos sacensībās Lietuvā, vajadzēja divdesmit latu. Tādas naudas man nebija. Tēva mums nav. Māte ar manu brāli dzīvo ārpus pilsētas, es - kopā ar omīti pilsētā. Abas iztikām no viņas pensijas. Biju spiesta pāriet uz brīvo cīņu, jo tur viss notika par velti, pat dienas naudu maksāja," paskaidro Anastasija. Tagad gan viņa to vairs nenožēlo: nesen uzvilkusi kimono - tik smags, gandrīz trīs kilogrami! Cīkstoņa triko sver tikai pārsimt gramu. Tomēr džudo pieredze Nastjai palīdzot uzvarēt vēl šodien.
"Meitenes ir nežēlīgākas..."
Čakli trenējusies, labi startējusi pilsētas un Latvijas mēroga sacensībās, līdz kopā ar treneri aizbraukusi uz savu pirmo Eiropas čempionātu kadetēm svarā līdz 55 kilogramiem. Zaudējums ar 6:0, 6:0, tāda izgāšanās... Braukusi mājās raudādama. "Meitenes tur bija daudz spēcīgākas nekā pie mums Latvijā. Abas ar treneri sapratām, ka jātrenējas kopā ar zēniem, citādi nekur tālu netikšu. Sākumā biju piesardzīga, domāju - puiši mani mētās kā pupukūli, apdauzīs no visām pusēm. Kļūda! Izrādās, meitenes ir daudz nežēlīgākas. Ja treniņos viņām atzinos, ka man, piemēram, sastiepts plecs, lūdzu, lai pasaudzē. Kas tev deva - pretiniece centās raut tieši aiz sāpošā pleca..."
Kad treniņu partneri uzzinājuši, ka Nastja brauks uz Olimpiskajām Spēlēm Londonā, savākuši naudu un uzdāvinājuši viņai zelta ķēdīti un kuloniņu - piecus olimpiskos apļus. Tagad tā ir Nastjas mīļākā rotaslieta un talismans vienlaikus: ja vien drīkstētu, ietu uz paklāja ar visu ķēdīti. "Nekas, gan jau arī tāpat būs labi. Tagad, tiklīdz iznāku no dušas, tā ķēdīti - čiks! - ap kaklu, un jūtos labi, it kā pasargāta."
Trenējoties kopā ar zēniem, uzreiz veicās labāk, četrus gadus pēc kārtas Anastasija veda mājās pa kādai Eiropas vai pasaules čempionāta zelta vai sudraba medaļai. Nopietnu pārdomu brīdis bijis 2008.gadā, kad dabūjusi Eiropas čempionāta zeltu. "Skumjākais bija tas, ka atgriežoties uzzināju: par savu uzvaru nekādu naudu nesaņemšu, ne santīma! Latvijā bija sākusies lielā krīze. Jā, sportā nopelnītā nauda ir vienīgā, ar ko es iztieku. No tā atkarīgs arī tas, kā dzīvos mana ģimene - mamma nestrādā, brālim tikai reizēm izdodas atrast darbu... Bet Azerbaidžānā sacensību rīkotāji tieši tobrīd man uzdāvināja zelta gredzentiņu ar briljantiem un piedāvāja labu līgumu. Divas mūsu meitenes piekrita un vēl tagad tur dzīvo. Saka: tur nekad nav krīzes, jo azerbaidžāņiem ir nafta... Ja viņas vienu dienu paprasot, piemēram, notbuku treniņu grafika sastādīšanai, otrā rītā jaunākais modelis jau stāvot uz galda... Nē, es nenožēloju, ka nepaliku Azerbaidžānā. Cilvēkam ir jādzīvo tur, kur viņš ir piedzimis. Tās ir viņa īstās mājas. Nespēju pat iedomāties, ka varētu startēt no kādas citas valsts. Es jūtos tik lepna, kad, stāvot uz pjedestāla, dzirdu savas valsts himnu. To vienkārši nevar izteikt vārdiem. Ārzemju treniņnometnēs vienmēr ilgojos pēc savas Daugavpils. Dažreiz portālos atveru komentāru sadaļu un lasu: "Grigorjevai vajag atņemt medaļu, jo viņa droši vien ne vārda neprot latviski! Kā tādām ļauj pārstāvēt mūsu valsti?" Esmu pilsone, beidzu latviešu ģimnāziju un studēju jurisprudenci Daugavpils Universitātes latviešu grupā. Bet ne jau tas ir galvenais. Esmu Latvijas un Daugavpils patriote un uz paklāja aizstāvu savu valsti, jo nevienas citas man nav un nekad nav bijis. Tieši to uzskatu par galveno. Manuprāt, nav atšķirības, vai esi latvietis, krievs vai vācietis. Ja tu mīli to valsti, kurā dzīvo, ja cieni tās kultūru un citus cilvēkus sev blakus, ja uzskati šo valsti par savu dzimteni, tad nevienam nav tiesību teikt, ka tu šajā valstī esi lieks!" Anastasijai acīs jau redzu asaras.
Melnais gads
"Man acis ir slapjā vietā," viņa skaidro. "Raudu, kad neveicas. Aiz priekiem raudu, kad uzvaru. Bimbāju, skatoties aizkustinošas, romantiskas filmas. Varbūt tādēļ mūsu kluba zēni mani tā žēlo un saudzē? Viņi un treneris tagad ir mana ģimene."
Diemžēl 2011.gads Anastasijai bija neveiksmīgs - nelaime ģimenē, šķiršanās ar draugu, nevienas ievērības cienīgas medaļas (tātad nav arī naudas!), veselības problēmas... "Biju sacensībās Itālijā, kad saņēmu ziņu, ka uz slimnīcu aizvesta omīte. Viņa bija mans mīļākais cilvēks šajā pasaulē. Steidzos mājās, bet nepaguvu. Vajadzēja rīkot bēres. Tas bija tik bezgala skumjš laiks, kāda nu tur vairs cīņa!" Sākusi dzīvot kopā ar draugu, taču katru dienu kopā īsti labi neklapējis, nolēmuši šķirties. Arī Nastjas treneris Sergejs Kursītis teicis: "Sporta dzīve ir tik īsa, bet laulībā pēc tam varēsi dzīvot līdz mūža galam. Abas apvienot ne jau katram izdodas." Un trenerim izrādījusies taisnība. Tagad Nastja uz randiņiem neiet. "Puiši ir tik paredzami - pateiksi, ka esi cīkstone, un viņi sāks koķetēt: "Tad jau no tevis vajag baidīties?!" Laikam domā, ka pateikuši baigo joku... Nu tad baidies ar’ un ej tālāk!"
Mājinieku likstas un attiecības ar saviem mīļajiem cilvēkiem Nastju vienmēr ļoti ietekmē arī uz paklāja. Šopavasar pēc iekļūšanas Olimpisko Spēļu kandidātu pulkā Nastjas prieku aptumšoja draudzenes cīkstones Lauras Skujiņas nelaime: "Es uzvarēju, bet viņa šoreiz uz olimpiādi netika. Lauriņa guva traumu jau pirms atlases turnīriem, tāpēc nevarēja cīnīties tālāk. Ļoti jūtu viņai līdzi, ceru, ka Lauriņa drīz atkal būs formā un labi startēs pasaules čempionātā septembrī. Ir tāds teiciens: "Ja tev ir daudz draugu, tad tev vispār nav drauga." Lauru uzskatu par vienu no saviem nedaudzajiem draugiem."
Par sporta traumām Anastasija nesūdzas. "Man vairāk gadās savainoties sadzīvē. Reiz ar draugiem Daugavpilī nācām no kluba - pilnīgi skaidrā! Ar kurpes augsto papēdi aizķēros aiz kāpnēm, un... kājai pat vajadzēja uzlikt šuvi. Šogad pēc veiksmīga Eiropas čempionāta, somu pirtī rāpjoties no augšējās lāviņas, iekritu ar kāju krāsnī un tā sasitu, ka atkal brauciens pie ārsta! Līvu akvaparkā, laižoties lejā pa bērnu slīdkalniņu, savainoju elkoņus... Treneris saka: tiklīdz es nokāpjot no paklāja, tā kļūstot vieglprātīga." Veselība sākusi streikot arī biežās svara maiņas dēļ: te jāstartē svarā līdz 55 kilogramiem, te atkal līdz sešdesmit trim. Gada laikā sešas reizes mainījusi svaru par astoņiem kilogramiem, un organisms pret to protestējis. "Man tas ir nieks nomest piecus kilogramus. Pēc laba treniņa pirmie trīs jau ir nost. Bet vēlāk ir grūti, jo nedrīkstu arī dzert šķidrumu. Tad mani naktīs moka viens un tas pats sapnis: stāvu pie strūklakas ar atvērtu muti, mēģinu noķert kādu ūdens lāsi, taču nekā..." Anastasija nopūšas. Abi ar treneri nolēmuši, ka tāda mētāšanās ir jāizbeidz, visas pasaules medaļas taču tik un tā nenopelnīsi, bet dzīve katram ir tikai viena. Tagad nevajag badoties, un viņa jūtas labi.
Anastasijas sapnis
Cīņas tehnika gan neesot Anastasijas stiprākā puse. Viņa pretinieces pieveicot ar sīkstumu, pacietību, spītību. "Esmu spītīga līdz bezgalībai, nāku virsū līdz pēdējam un cenšos otru pieveikt ar izturību, pacietību, neatlaidību. Un galvenais - ļoti ticu, ka uzvarēšu." Puiši klubā smejoties: Nastja jau ir nolikta "tušē" (tīrs zaudējums brīvajā cīņā, kad sportists jau ir nogāzts uz paklāja ar abām lāpstiņām - V.V.), bet joprojām tic, ka uzvarēs! "Un es patiesi ticu. Olimpiādes zelts ir katra sportista saldākais sapnis, un es neesmu izņēmums: mērķtiecīgi strādāju, lai tas piepildītos. Turklāt esmu dzirdējusi, ka par katru olimpiādes zelta medaļu Latvijas valdība sportistam sola līdz 100 000 latu. Cerams, ka tās nav tikai baumas. Tā man šķiet milzīga nauda un papildu motivācija. Jau tās dēļ vien būtu vērts cīnīties līdz galam. Un es cīnīšos," stingri noskalda sīkā Nastja.
Pēc atgriešanās viņa atkal pievērsīšoties studijām, šogad maz bijusi Universitātē, pat sesija nav nokārtota. Par laimi, vadība viņu atbalsta: "Tagad tu tikai trenējies, gan citus panāksi." Retajās reizēs, kad parādījusies augstskolā, arī kursa biedri bijuši draudzīgi, piedāvājušies palīdzēt. Visi semināros lietojot tik gudrus terminus, ka Nastja viņus gandrīz nesaprotot. "Tomēr esmu pārāk kautrīga, lai apgrūtinātu kursa biedrus, gan pati tikšu galā." Treneris smejoties: "Atved olimpisko medaļu, un tev to diplomu uzdāvinās!" Bet viņai nevajagot tādu dāvanu. Anastasija grib studēt arī maģistrantūrā un pēc tam gādāt, lai arī Daugavpilī attīstās sporta darbs. "No pieredzes zinu, cik daudz bērnam no maznodrošinātas ģimenes var dot sports. Ja nebūtu saņēmusi to naudu par uzvarām, es augstskolā nespētu samaksāt mācību maksu, nevarētu apmaksāt sev vakariņas vai nopirkt jaunas kurpes... Es gribētu piesaistīt sportam bērnus no maznodrošinātam ģimenēm vai no bērnunamiem, jo sports dod iespējas, lielas iespējas. Pat ja sportists nebūs čempions, viņš tik un tā būs fiziski attīstīts, viņam būs ģimene, draugi, treneris, uz kuru var paļauties grūtā brīdī." Tāds ir Anastasijas lielais sapnis.
*
Anastasijas forumula
Diēta
Nekāda īpašā diēta nav jāievēro, jo Anastasija startēs svara kategorijā līdz 63 kilogramiem. Viņai garšo viss - zupas, gaļa, kartupeļi frī, tikai ne piens. Bet, ja treneris liek to dzert, nepretojas - neesot jau tik traki…
Fiziskā forma
"Pašlaik vēl esmu tālu no labākās formas. Pāvilostā mums bija divpadsmit dienu fiziskais treniņš - muskuļi piedzīti, nogurums. Pēc tam pāris dienu atpūtāmies, treniņi bija vieglāki. Īsto formu vajadzētu sasniegt treniņos Londonā, kur notiks pēdēja treniņnometne pirms olimpiādes. Līdzi brauks mans sparingpartneris Aleksandrs Truškins, 3.vietas ieguvējs Eiropas čempionātā junioriem. Mans treneris zina, ko dara. Es viņam uzticos."
Psiholoģiskā forma
"Nekāda uztraukuma nav. Nezinu, varbūt vēlāk būs… Ir pacēlums. Pirmo reizi braucu uz olimpiādi, pirmo reizi saņēmu Latvijas izlases formu! Mājās ar tuviniekiem un draugiem viss kārtībā. Izdzēsu savus profilus interneta sociālajos tīklos - tik un tā nav laika atbildēt. Nelasu arī interneta komentārus - ja nu kāds atkal uzraksta kaut ko sliktu… Esmu sīksta un gribu uzvarēt visās cīņās!"
*
Turam īkšķus!
- Brīvā cīņa olimpiskajos sporta veidos iekļauta kopš 2004.gada
- Cīņa ilgst apmēram 6 minūtes.
- 3 periodi pa 2 minūtēm (+ papildu laiks 30 sekundes). Anastasijas garākā cīņa līdz šim ilgusi 7 minūtes.
- Olimpiskajās Spēlēs svara kategorijā līdz 63 kg būs 20 cīkstones no 20 valstīm. Arī ungāriete Marianna Sastina, kurai Anastasija reiz zaudējusi pasaules čempionātā, bet nesen vinnēja turnīrā Poland Open, un krievu sportiste Anastasija Bratčikova, kuru viņa reiz jau ir pieveikusi.
*
Anastasija Grigorjeva
Dzimusi 1990.gada 12.maijā Daugavpilī
Cīņas sportā: kopš 2003.gada
Svara kategorijas: līdz 55 kg, līdz 59 kg, līdz 63 kg
Treneri: Ļubova Kopilova, Česlavs Plisko un Sergejs Kursītis
Lielākie panākumi sportā: 2007.gadā Eiropas vicečempione kadetēm, 2008.gadā Eiropas junioru čempione, 2009.gadā Eiropas un pasaules junioru vicečempione, 2.vieta pasaules junioru meistarsacīkstēs, 2010.gadā Eiropas čempione sievietēm, 2012.gadā Eiropas vicečempione svarā līdz 59 kg, 2.vieta kvalifikācijas turnīrā Somijā svarā līdz 63 kg
Izglītība: Daugavpils Universitātes Juridiskās fakultātes 2.kursa studente
Vaļasprieks: izjādes ar zirgiem
Ģimenes stāvoklis: neprecējusies
