Pārpublicēts materiāls
Anastasija Grigorjeva : "Gatavošos Riodežaneiro Olimpiskajām Spēlēm"
Sergejs Kuzņecovs, Latgales Laiks
Cīkstonei Anastasijai Grigorjevai Londonas olimpiskās spēles bija pirmās. Pirms prombraukšanas viņa tās neuztvēra kā īpašas sacensības, jo agrāk jau bija izcīnījusi medaļas gan Eiropas, gan pasaules čempionātos. Pēc atgriešanās sportiste ir noskaņojusies cīnīties par tiesībām piedalīties nākamajās olimpiskajās spēlēs Riodežaneiro 2016. gadā.
“Olimpiskā gaisotne Londonā bija jūtama it visur. Violetās vējjakās ģērbušies brīvprātīgie bija visur – radās sajūta, ka šajās jakās ir tērpušies visi pilsētas iedzīvotāji. Cilvēki, uzzinājuši, ka esi olimpisko spēļu dalībnieks, uzreiz nāca klāt un fotografējās. Kādu dienu kopā ar treneri devāmies pastaigā pa pilsētu. Mēs bijām ģērbušies tērpos ar simboliku. Mūs apstādināja gandrīz desmit reizes, lai nofotografētos. Kad atbraucām un apmetāmies olimpiskajā ciematā, nekāda satraukuma nebija – itin kā parastas sacīkstes. Vēlāk sāku saprast, ka šādas sacensības manā dzīvē vēl nav bijušas, bet, es ceru, ka vēl būs.
Cīņas sacensībās parasti nav lielas ažiotāžas, bet šeit, iznākot uz paklāja, pilna zāle, visi aplaudē. Saproti, ka olimpiskā zelta medaļas dēļ ir vērts smagi strādāt 4, 8, 12 gadus. Tas tiešām ir pasaules mēroga notikums,” pirmos iespaidus stāsta Anastasija.
Sacensības Anastasijai bija 8. augustā, kad olimpiskās spēles jau tuvojās beigām, tāpēc līdz startam viņa nekur daudz negāja, ievēroja režīmu. Vienīgās sacensības, ko izdevās noskatīties, bija cīņa, kā arī pludmales volejbola spēle par trešo vietu, kurā uzvarēja Latvijas duets M. Pļaviņš un J. Šmēdiņš. Savukārt M. Štromberga uzvaras braucienu Anastasija skatījās televīzijā, vēl paspēja noskatīties džudistu cīņas: “Žēl puišu, viņi tik nopietni gatavojās.”
Sastapt kādu no slaveniem olimpiešiem neizdevās: “Ēdnīcā redzēju Isinbajevu. Treneris meklēja Boltu, bet tā arī neatrada.”
Viens no emocionālākajiem brīžiem bija olimpisko spēļu atklāšana. “Tā kā bija jāievēro režīms, visā ceremonijā nepiedalījos, tikai nogāju apli pa stadionu, kad stādīja priekšā valstis. Gaidot savu rindu, nostāvējām aptuveni trīs stundas, bet, ienākot stadionā, pārņēma neaizmirstamas izjūtas, iespaidi, emocijas. Sajūta, ka tu pārstāvi savu valsti, dzimteni. Olimpiādes noslēguma ceremonija vairs nešķita tik emocionāla,” stāsta A. Grigorjeva.
Vienīgais, kas Anastasijai nepatika, bija ēdiens: “Pārtiku nācās meklēt ārpus olimpiskā ciemata. Samazinājās svars. Kategorija ir līdz 63 kg, man – 61 kg. Varbūt man tikai tā šķita, bet bija sajūta, ka visi produkti ir “piesūknēti” ar ūdeni. Aiz stūra pārdeva garšīgas tvaicētas garneles. Visi tās pirka paciņām, bet organizatori sāka tās apbērt ar kaut kādām garšvielām, ka garneles nebija iespējams ēst.”
Taču pozitīvu emociju ir vairāk: “Istabās bija skaista gultas veļa. Katrā mājā – dzērienu automāts, kur tos varēja saņemt bez maksas, arī zālēs tādi paši automāti, dvieļi. Ar transportu nebija problēmu. Runā, ka ciematā bija laba frizētava, varēja apgriezt matus, sapīt bizītes. Taču tur bija pieraksts nedēļu uz priekšu, daudzi netika.
Gaisotne man patika, jo visi smaidīja. Bieži notika pārbaudes – kamēr aiziesi līdz galapunktam, reizes piecas pārbaudīja. Taču tas bija vajadzīgs drošībai, mani tas neapgrūtināja.”
Dzīvošanai Londonā bija treniņu režīms. Anastasija atzīst, ka vienubrīd viņai sākās panika: “Man sāka šķist, ka neesmu gatava sacensībām. Tas turpinājās pāris dienas. Sacensības sākās trešdien, bet no pirmdienas jau bija lieliska pašsajūta, atgriezās ticība saviem spēkiem. Sacensības sāku ļoti labā formā.”
Olimpiskajā turnīrā A. Grigorjeva ieguva devīto vietu, ceturtdaļfinālā zaudējot Mongolijas sportistei. Iepriekš Anastasija uzvarēja nopietnāku pretinieci no ASV: “Nevar teikt, ka ceturtdaļfinālā nepaveicās, varbūt ko tādu no viņas negaidīju. Ja nebūtu pirmā perioda, kurā zaudēju piecas balles, viss būtu citādi. Treneris malacis, uzreiz pateica: “Aizmirsti šo periodu.” Otrajā biju vadībā – 4:3. Nepamanīju, ka man ir vairāk punktu, sāku uzbrukt – 4:4, un zaudēju. Mongoliete bija man pa spēkam, jo amerikāniete bija daudz stiprāka. Pēc zaudējuma jutos iztukšota – ko darīt tālāk, viss beidzies…
Saprotu, ka šobrīd cīņa ir vienīgais, ar ko es nodarbojos. Lielāka uzmanība jāveltī mācībām, personīgām lietām, jāveic remonts. Taču pagaidām nezinu, kādas emocijas man spētu aizstāt tās, ko izjūtu uz paklāja. Noteikti gatavošos olimpiskajām spēlēm Rio. Nevis atsevišķiem čempionātiem, bet mērķtiecīgi, visus četrus gadus – tieši olimpiādei.
Bija patīkami, ka atbrauca Latvijas olimpiskās komitejas pārstāvji, domāju, tūlīt sāks bārt, bet visi atbalstīja, uzmundrināja. A. Grigorjevas treneris Sergejs Kursītis teica: “Labi, ka šeit nokļuvām. Nav viegli pāriet citā svara kategorijā un iegūt tiesības startēt olimpiskajās spēlēs. Tas viss notika pāris mēnešu laikā. Ļoti palīdzēja tas, ka bija ne tikai treneris, bet arī sparinga partneris Aleksandrs Truškins. Nevajadzēja meklēt, ar ko patrenēties. Izveidojās laba komanda.
Pašlaik atpūšos, apmeklēju aerobiku. Sākumā plānojām kādus trīs mēnešus atpūsties, bet tagad zem jautājuma zīmes ir turnīrs Azerbaidžānā – tur es vienmēr zaudēju. Ja nolemsim, ka jābrauc, no 1. septembra sāksies tam gatavoties. Šogad tās varētu būt vienīgās sacensības. Notiks mierīgi plānveida treniņi, lai sagatavotos jaunajai sezonai.
Anastasija Grigorjeva un Sergejs Kursītis
